...esmu dzīva, es elpoju, mīlu, sajūtu.Pagājis kāds laiciņš kopš pēdējās reizes kad raksīju šeit. Vienkārši tīri cilvēcīgi nav laika un lai kā arī es to negribētu, jā, arī es esmu ievilkta žurku skrējienā, kas ne mirkli neļauj apstāties un dzen tikai uz priekšu. Bet kur? Nav svarīgi kur, bet gan tas ka skrieni visiem līdzi. Skumji, bet tikai tā vari izdzīvot. Par izdzīvošanu runājot. Ir skaidrs viens fakts, lai arī cik tu nopelnīsi nekad tev nebūs naudas, jo prasības pret dzīvi aug augumā. Piemēram ja sākotnēji es varēju nopirkt vislētāko tēju un priecāties par tās garšu, tad šobrīd jau skatos uz kvalitāti. Lai gan iespējams to var norakstīt arī uz vecumu. Saka jau ka ar vecumu sāc novērtēt kvalitāti ne kvantitāti.
  Starpcitu man ir kaķis. Brīžiem liekas ka ar viņa enerģiju varētu apgādāt ar elektrību veselu pilsētu, bet tādi jau viņi visi mazie kaķēni ir. Gaidīsim kad izaugs par kārtīgu meiteni.
       LABI BUČAS!