Mazliet par viņu- Dievu

  Pārvarēju savu stopēšanas traumu un devos kārtējā ceļā, kā vienmēr pilns piedzīvojumu, bet šoreiz par diviem tipāžiem, jeb precīzāk trijiem-jauko, nenosodošo Dieva sludinātāju, nejauko, uzmācīgo Dieva sludinātāju un visbeidzot pašu Dievu.
  Vēl tikai piezīmēšu ka neesmu ne ateiste, ne arī dievticīgs cilvēks, vienmēr esmu ticējusi tam ka ir lietas, kuras mēs paši spējam bīdīt un ir lietas, kas notiek neatkarīgi no mums, kāds varenāks spēks tās izkārto.Bet ne par to šoreiz ir runa...
        Tātad šoreiz bija varen karsta diena, pēc pusstundas ilgas stopēšanas beidzot nostopēju kādu vīrieti skauta uniformā,pasmaidu un protams uzsāku sarunu par to kāpēc tāds tērps. Izrādās ka vīrietis jau ilgu laiku nodarbojas ar skautu pulciņa vadīšanu, papildus tam strādā par mācītāju un braukā pa cietumiem lai mācītu ticību šiem dzīves abižotajiem cilvēkiem. Uz jautājumu vai tas nav grūti, viņš atbild ka protams ir, bet kādam tas ir jādara un lai arī cik brīžiem šie cilvēki būtu nepateicīgi, beigu beigās atrodas arī tādi kas pasaka paldies. Tādos brīžos vairs tā īsti neesot nozīmes cik procentuāli šo cilvēku pasaka paldies, galvenais ir ka vismaz kādam esi bijis noderīgs.
  Pēc kāda laiciņa saruna iegriežas citās sliedēs, jeb jautājumā par ticību. Protams seko jautājums no viņa puses par to vai es ticu Dievam, es atbildu ka ticu sev, bet vienmēr esmu gatava uzklausīt arī citus viedokļus. Tā nu viņš man izstāsta kā no Budisma pārgājis uz Kristietību, bet nu beigu beigās uzskata ka visas reliģijas būtu jāapvieno, jo nekādas lielās atšķirības tāpat neesot, visus vieno ticība kam varenākam. Tā nu runājam un runājam, līdz pienāk mana pieturvieta, uz atvadām jaukais vīrietis man uzdāvina grāmatu par tā iepazīt Dievu. Pasaku paldies un jā noteikti izlasīšu tieši pateicoties šim neuzbāzīgajam pasniegšanas veidam.
        Tā nu stpēju tālāk, 5 minūtes un esmu iekāpusi zolīdā mašīnā, pie stūres sēž vīrietis un sāk sarunu par to kā tiko atbraucis no baznīcas. Uz jautājumu, vai es bieži eju uz baznīcu, es atbildu ka nepatīk baznīcas.Tad seko gara lekcija par to cik Dievs ir labs un ka viņš ir visur, ir tikai jātic un viņš sniegs visas atbildes uz mūsu jautājumiem. Uz jautājumu par to kā ta viņš atbild, vīrietis man saka ka tas runā caur notikumiem, caur cilvēku mutēm, caur dabu...mazliet apjukusi, klusēju cerēdama ka šī saruna ar to arī beigsies, bet nē, tad seko pilnīga evolūcijas teorijas apgāšana, vismaz viņš to centās, skaidrojot ka cilvēku nevar salīdzināt ar mērkaķi. Tā nu paiet laiks līdz man ir jākāpj ārā un es saku milzīgu paldies Visumam, Dievam lai kas tur arī būtu par laicīgo glābšanu no šī neciešamā cilvēka kompānijas.